ECB un euro zonas nacionālo centrālo banku peļņa un zaudējumi – kā tie rodas?

Aktualizēts 19.05.2023. (pirmo reizi publicēts 16.02.2017.)

Eiropas Centrālā banka nelīdzinās citām bankām. Tā sagatavo gada pārskatus un ziņo par peļņu un zaudējumiem kā parasta banka, taču ir viena būtiska atšķirība – ECB uzdevums nav gūt peļņu. Mūsu uzdevums ir nodrošināt cenu stabilitāti. Un peļņa vai zaudējumi ir blakusefekts.

Tas pats attiecas uz euro zonas valstu nacionālajām centrālajām bankām, kuras kopā ar ECB tiek dēvētas par Eurosistēmu. Tas nenozīmē, ka peļņa un zaudējumi Eurosistēmas centrālajām bankām nav svarīgi. Tieši otrādi – tie mums ir pat ļoti būtiski. Tālāk paskaidrosim, kāpēc un kā var veidoties peļņa un zaudējumi.

Peļņa un zaudējumi ir skaitļi, kas parāda, vai ienākumi un izdevumi ir līdzsvarā. Aplūkojot ienākumus un izdevumus gada laikā, varam sagatavot gada finanšu pārskatu. Līdzīgi varat rīkoties arī jūs, lai gūtu pārskatu par savas mājsaimniecības budžetu, vai uzņēmums, lai saprastu savu finanšu stāvokli. Ja ienākumi pārsniedz izdevumus, tiek gūta peļņa. Ja izdevumi pārsniedz ienākumus, rodas zaudējumi.

Svarīgi atcerēties, ka centrālā banka darbojas ļoti atšķirīgi, piemēram, no maiznīcas, kura gūst ienākumus, pārdodot maizi cilvēkiem, un kuras izdevumi saistīti ar maksājumiem par miltiem vai enerģiju. Centrālās bankas galvenokārt darbojas banku sistēmas ietvaros. 

Kas ir centrālā banka?

Kā Eurosistēma gūst ienākumus?

Jūsu makā esošo euro banknošu vērtība ir daudz lielāka nekā banknošu fiziskās izgatavošanas izmaksas. Komercbankas nodrošina jums šīs euro banknotes, izmantojot savas filiāles un bankomātus. Šim nolūkam tās pērk banknotes no Eurosistēmas, pretī nododot finanšu aktīvus. Šie aktīvi ir ienākumu avots – eksperti tos dēvē par ienākumiem no naudas emisijas.

Kas ir ienākumi no naudas emisijas?

Vēl viens centrālās bankas ienākumu veids ir procenti, ko komercbankas maksā, aizņemoties naudu no mums.

ECB un nacionālās centrālās bankas arī iegādājušās daudzus finanšu aktīvus, piemēram, valdības obligācijas. Mēs tos iegādājāmies, lai atbalstītu tautsaimniecību, kad procentu likmes bija ļoti zemas vai pat nulles līmenī. Mūsu mērķis bija nepieļaut, ka pārāk ilgi saglabājas pārāk zema inflācija. Mūsu iegādātie aktīvi var būt ienākumu avots.

Visbeidzot, ienākumus rada arī centrālo banku turētās rezerves ārvalstu valūtās un citi ieguldījumi.

Kādi ir Eurosistēmas izdevumi?

Ja komercbankas tur noguldījumus Eurosistēmā, mums tām jāmaksā procenti. Tātad mums tie ir izdevumi. Šīs izmaksas var pieaugt, piemēram, ja mēs monetārās politikas ietvaros paaugstinām procentu likmes.

Reaģējot uz augsto inflāciju, mēs ļoti īsā laikā esam būtiski paaugstinājuši procentu likmes. Tas izraisījis procentu likmju pieaugumu finanšu tirgos, sadārdzinot kredītus visā tautsaimniecībā. Augstāku procentu likmju apstākļos aizņēmumi kļūst mazāk pievilcīgi, bet veidot uzkrājumus kļūst izdevīgāk. Tādējādi sarūk tēriņi, tiek dzesēta tautsaimniecība un mazināta inflācija – tieši to galu galā vēlamies sasniegt. 

Kas ir monetārā politika?

Līdztekus tam būtiski un strauji pieaudzis arī procentu apjoms, ko Eurosistēmas centrālās bankas maksā bankām par noguldījumiem. Vienlaikus ienākumi, ko tās gūst no turējumā esošajiem aktīviem, nav auguši tādā pašā mērā.

Tas notiek tāpēc, ka par lielu daļu no šiem aktīviem, īpaši valdības obligācijām, mēs nesaņemam lielus procentus, jo tos iegādājāmies laikā, kad procentu likmes bija zemas. Turklāt tām bieži ir ilgs dzēšanas termiņš. Piemēram, ja Eurosistēmas centrālās bankas turējumā ir valdības obligācija ar 10 gadu termiņu, tas nozīmē, ka obligācijas summa pilnībā tiks atmaksāta pēc 10 gadiem.

Šīs obligāciju iegādes bija nepieciešamas, lai inflācija atgrieztos mūsu 2 % mērķa līmenī, jo inflācija tolaik bija pārāk zema. Šo aktīvu iegāde par toreizējām cenām palīdzēja pazemināt procentu likmes finanšu tirgos. 

Kā darbojas ECB aktīvu iegādes programma?

Taču tādējādi riski, kas saistīti ar procentu likmju pārmaiņām nākotnē, tika novirzīti no finanšu tirgiem uz centrālo banku.

Šobrīd šis risks sāk īstenoties, jo centrālās bankas visā pasaulē paaugstina procentu likmes, lai mazinātu inflāciju. Tā rezultātā Eurosistēmas izdevumi aug straujāk nekā tās ienākumi. Tas nozīmē, ka peļņa sarūk un var pat rasties zaudējumi.

Kas notiek, ja Eurosistēmai rodas zaudējumi? 

Ja mums rodas zaudējumi, varam mēģināt tos segt, vispirms izmantojot iepriekšējos gados gūto peļņu. ECB un citas euro zonas centrālās bankas vairākus gadus guvušas ievērojamu peļņu (no 2012. gada līdz 2021. gadam – aptuveni 300 mljrd. euro).

Šī peļņa galvenokārt tika gūta saistībā ar šajos gados īstenoto monetāro politiku. Mēs iegādājāmies daudz aktīvu, un procentu likmes bija negatīvas – tas nozīmē, ka bankas faktiski maksāja par noguldījumu turēšanu pie mums.

Kā piesardzīgas centrālās bankas esam izmantojuši daļu no šīs peļņas, lai veidotu finanšu buferus, piemēram, vispārējos uzkrājumus un rezerves. Turklāt finanšu rezerves var veidoties, veicot dažu mūsu aktīvu regulāru pārvērtēšanu. Tagad šīs rezerves var izmantot.

ECB gadījumā, ja mūsu uzkrājums vispārējiem riskiem nebūtu pietiekams, euro zonas valstu nacionālās centrālās bankas atlikušos zaudējumus varētu segt no saviem ienākumiem, ko tās guvušas, veicot monetārās politikas operācijas. Vēl viena iespēja būtu zaudējumus uzrādīt ECB gada pārskatā un kompensēt no nākamajos gados saņemtajiem ienākumiem.

Vairāk par peļņas un zaudējumu sadales procedūrām varat uzzināt šajā speciālajā pētījumā.

Vai ECB ciestajiem zaudējumiem ir būtiska nozīme?

Svarīgi atcerēties, ka centrālās bankas nav parasti uzņēmumi. Tās var zaudēt naudu, bet vienalga darboties efektīvi. Tomēr finansiālās neatkarības princips nozīmē, ka nacionālajām centrālajām bankām jābūt pietiekami kapitalizētām.

Mēs sagaidām, ka laika gaitā zaudējumi samazināsies, jo pieaugs arī Eurosistēmas centrālo banku ienākumi no to obligācijām un citiem aktīviem, kā arī no komercbankām izsniegtajiem kredītiem.

Visbeidzot, procentu likmēm atkal kļūstot pozitīvām, Eurosistēmai vidējā termiņā atkal vajadzētu gūt peļņu.